Zaļenieku iedzīvotāju dzīvesstāsti

Lūcija Ņefedova

Dzimusi 1933.g. 3. Februārī Alūksnes rajona Liepnas ciemā. Ģimenē bija četri bērni, no to skaitā esmu otrā. Vecāki bija laukstrādnieki. Tolaik bija gan pusgraudnieki, gan rentnieki, gan deputāt nieki. Tātad ir īstens lauku bērns, prot dažnedažādus lauku darbus, ganījusi un slaukusi govis, pļāvusi, sējusi kūlīšus un arī paspējusi piedalīties kulšanas talkās. Godīgi sakot ir izaugusi ar milzīgu vēlēšanos mācīties, no savas dzīves, 81 gadiem, aptuveni skolās gājusi  28 gadus.

Lūcija ir mācījusies : Jūdažu pamatskolā, Siguldas pilsētas 7 gadīgā skolā, Cēsu skolotāju institūtā, Latvijas valsts Rīgas pedagoģijas institūtā, Jāzepa vītola Latvijas valsts konservatorijā – Teātra fak. režijas nodaļā, valsts Teātra un Mākslas institūtā Maskavā „Gitisa”’. Savus skolotājus iepriecinājusi, jo skolās atzīmes 99% ir bijušas teicamas. Ir beigusi asistentūru Gitisā, nokārtojusi zinātniskā kandidāta eksāmenu. Latvijas valsts konservatorijā tika izvirzīta profesora grādam.

50 gadus no sava radošā mūža vadījusi Jelgavas tautas teātri, ir  galvenā režisore, 25 gadus nostrādājusi Latvijas valsts konservatorijā. Valdība novērtējusi ar daudziem un dažādiem goda rakstiem, ar trim Augstākās Padomes prezidija Goda rakstiem. Ir piešķirts Skolotājas teicamnieces nosaukums jau 23 gadu vecumā, kā arī LPSR Nopelniem bagātā kultūras darbiniece. Jelgavas pilsētas Goda zīmi Nr. 2, kā arī mūsu valsts trīszvaigžņu ordeni 4.p.

Sava mūža nogalē deklarējusies Zaļeniekos , vada Zaļenieku amatierteātri un cītīgi piedalās visos Zaļenieku pagasta kultūras pasākumos. Ir nonākusi Aspazijas dzimtenē, piedalījusies dažnedažādos svētkos, kā arī tos rīkojusi. Ir uzrakstījusi grāmatas „viesu uzņemšana’, ‘Vera Baļuna’, ir publicējusi dažādas publikācijas.

Aija Hermane

Nav nejaušība tā ,ka zemē zaļā

mūs Radītājs šeit nolicis.

Ik darbiņš ,ko ikviens mēs darām

Ir veltījums ,ko gars ir iedvesis

Ar labu vārdu, dziesmu, dzejas vārsmām

mēs izdaiļojam dvēseles.

Tā sirsnībā un ejot roku rokā

Mēs sargājām šo trauslo pasauli .(A.H)

Esmu ienācēja Zaļeniekos no 2005.gada. Dzimusi Jelgavā 1940.gadā. Bērnība pēckara laiks, pavadīta laukos tagadējā Jaunsvirlaukas pag .Pamatskolu beidzu Staļģenes skolā .Tālākais ceļš aizveda uz Rīgu ,kur iestājos Valsts tehnikumā ,bet dzīvē praktiski realizējos tirdzniecības jomā ,noliktavas pārzine, ekspeditore, par ko arī saglabājot materiālās vērtības, tiku atzinīgi novērtēta.

 Rīgā  arī izveidojās ģimene .Tagad manā ģimenē ir dēls,vedekla,2 mazmeitas ar dzīvesbiedriem un nu jau 2 atvasītes .Viņi ir kārtīgi ,izglītību ieguvuši cilvēki  ar savu skatījumu uz dzīvi. Par to man prieks .Neesam  gājuši ar pastieptu roku .Zaļeniekus dzīvesvietai izvēlējos pēc dzīvesbiedra aiziešanas mūžībā, jo mani vilināja  plašā Zemgale ar skaisto Tērveti, ”Zaļo dārzu”, Dobeles ceriņi pavasaros un Jelgavas tuvums. Laba satiksme ar Rīgu, kur pavadīta  2/3 mūža , tur palika dēla ģimene un aizgājēju piemiņas vietas.

Tas īsumā par maniem motīviem , kādēļ šeit esmu. Pirmā iepazīšanās bija ar bibliotēku, kuru vada lieliskā Līga Strazdiņa, tā sakārtota labā līmenī .Kultūras dzīve nav sveša. Labprāt iesaistījos šejienes kultūras dzīvē, kas piepildīta dažādām aktivitātēm: ir deju kopa, amatierteātris  (Lūcijas Ņefedovas režijā), vokālais ansamblis „Zaļā Krūze” (vada G.Minkevica),  rokdarbu pulciņi, divas skolas labā līmenī.

Izjutu rūpes par senjoriem, kurus tobrīd vadīja Milda Vītola. Esot pensionāru padomes priekšsēdētājai, viņas vadībā  panākts bija pensiju pielikums. Tas bija Valsts mēroga notikums. Tiek risinātas arī sadzīviskas lietas iespēju robežās, tikšanās ar interesantiem cilvēkiem, ekskursijas.

Tagad vadība nodota ne mazāk aktīvās rokās-Rutas Karlsones  rokās. Ap mums ir satopami daudzi jauki , darbīgi cilvēki  darot savus ikdienas darbiņus un reizē arī stiprinot kultūras slāni, audzinot stabilu jauno paaudzi. Visus pat nav iespējams uzskaitīt.

Nevaru nepieminēt Dailīti (Daila Saulīte), kas cītīgi kopj savu brīnišķo puķu dārziņu un vēl joprojām piedalās teātra izrādēs ,Artu Neimani skaistu cimdu rakstītāju , bet neskatoties uz veselības stāvokli cenšas apmeklēt kultūras pasākumus, arī  Irēna Alksne ar savu labestību.

Skaistos fotomirkļos Zaļeniekus iemūžinājis Ārijs Prudents bijušais pasniedzējs Zaļenieku arodvidusskolā. Viņa izstādes ir  bijušas kultūras namā; papildus varu piemetināt, ka datorā ir skaista ziedu kolekcija ielikta, tepat no mūsu apkārtnes iemūžināta.

Visi šie cilvēki ne tikai vaļaspriekos, viņi ir zaļi  domājoši un darbojas arī sabiedrības labā. Piemēram pāris gados tikuši galā ar latvāņu  invāziju, pārvērta aizaugušas upītes krastu par ziedošu, zaļu oāzīti. Tas arī Prudentu, Luciku, Neimaņu  ģimeņu nopelns.Vienmēr savu pienesumu  apkārtnes  uzlabošanā devis arī Edvīns Viņķelis.

Priecājos, ka arī vēl varu darbojoties savā mazdārziņā ,priecāties par ziediem no pavasara līdz rudenim, savākt  izaudzētās dabas veltes ikdienas galdam ,sakopt dzīves vietu.

Paldies pagastam, kas labprāt piedāvā zemīti , bet ne jau visi to vēlas, diemžēl… Ja ir rokas un kājas ,pārtiku var izaudzēt. Nesamierinos ar slinkumu, neizdarību ,alkatību un diedelēšanu. Jāatbalsta  būtu tie centīgākie cilvēki. Viss ir mūsos ,mūsu gribā. Mans kultūras lauciņš ir piedalīšanās Jelgavas dzejas klubiņā „Pieskāriens”, ko vada talantīgā dzejniece Rasma Urtāne. Nu jau 10 to reizi izdeva kopkrājumu „Zemgales vācelīte”, kurā apkopoti Zemgales un arī citu novadu cilvēku dzejoļi.

Mani piedalīties ieteica nu jau mūžībā  aizgājusī dzejniece, novadpētniece skolotāja Liliana Štauere. Paldies viņai par to, esmu satikusi tur domu biedrus, kopā paceļojam ar lasījumiem pa Latviju ekskursijās. Uzlādēju sevi vai arī reizē rodu mierinājumu lieliskajā Zaļenieku baznīcā. Atnākot uz Zaļeniekiem mani pārsteidza lielie skaistie ozoli, viņi taču ir Latvijas dižkoki un šeit, Aspazijas dzimtenē ir arī Raiņa stādīts ozols.  Nav brīnums ka Zemgale ir devusi 5 prezidentus. Zemgales ozoliem veltīju savu dzejolīti, kuru sarakstīju 2005.gadā,mūziku komponējis Harijs Krūze (dzejnieks, arī viņa saknes Zaļeniekos ).Ar ansambli „Zaļā krūze” Guntras   Minkevicas vadībā tas guvis lielisku izpildījumu.

 

 

Ēvalds Ābele

Ēvalda  Ābeles atmiņu stāstījums

        Dzimis 1931 gada 30. oktobrī  Vidzzemē, miris 2015. gada 13. janvārī, apglabāts Zaļenieku kapos.

    "Vecāku  mājas atradās nu jau neeksistējošā  Rauzas pagastā. Ģimene apsaimniekojusi  30 ha lielu zemi, saimniecībā bijušas  5 govis un 3 zirgi. Pamatā saimniecību vadījusi  māte, strādniece Raudziņa papīrfabrikā (to 1917 gadā Krievijas revolūcijas iespaidā nodedzināja). Tēvs, pēc amata būvtehniķis, strādājis pie  būvēm, tai skaitā 1913. gadā būvējis Priekuļu lauksaimniecības skolu. Tajā laikā teicis -„mans puika te mācīsies”. Tā arī 33 gadus vēlāk notika. Arī māju, kurā Ābeļu ģimene dzīvoja, būvēja tēvs. Zemi apstrādāja rentnieks.

     Mācības Ēvalds sāka 1939. gadā Rauzas 1 pakāpes pamatskolā, kurā bija 2 skolotājas un 4 klases, kurās mācības tika apvienotas 1-3 un 2-4 klasēm. Pēc 4 klašu beigšanas sāka mācības 8 km attālajā Palsmanes pamatskolā, kur, izlaižot 5. klasi, sāka mācīties 6 klasē. Tas bija sarežģītais kara laiks,  pilns smagiem likteņiem, tai skaitā kaimiņu draugam, kurš gāja bojā uzsprāgstot armijas atstātajiem lādiņiem. Tikai laimīgas sakritības dēļ, tur neatradās Ēvalds, jo draugi bija kopīgi sarunājuši uztaisīt kārtīgu „blīkšķi”.

Pēc kara tēvam piedāvāts darbs Alūksnes apriņķa Apē par būvtehniķi.

Jau tajā laikā Ēvaldam radās nopietna interese par zīmēšanu. Tēva radiniece Lambertante dzīvoja Rīgā un strādāja izdevniecībā. Viņa sūtīja papīru, krāsas un bilžu grāmatas, no kurām jaunais mākslinieks pārzīmēja, kā pats to sauc „Ķiperiņus”.

       1946. gadā 50 km attālajos Priekuļos piepildījās Ēvalda tēva pareģojums – dēls sāka mācīties mehānikas nodaļā, jo viņam bija interese par to, taču tēvs uzskatīja, ka jāmācās laukkopība un tā arī notika. Mācību laikā daudz nodarbojās ar sportu – boksu un futbolu. Dziedāja arī korī, kas gan diez ko nepatika. Tajā laikā aizsākās Ēvalda Ābeles kā profesionāla mākslinieka – noformētāja darbs. Tika strādāts pie afišu un sienasavīžu noformēšanas. Bija arī pašiem savs „grupējums” ar mākslinieciskām interesēm un atbilstošu to saukumu „Zīmlīmperutuš” – zīmēt, līmēt, pervēt, tuša. Skolas laikā (brīvprātīgi – piespiedu kārta) –iestājās komjaunatnē. Tas, iespējams, paglāba no 1949. gada izsūtīšanas, kurā visa ģimene – tēvs, māte un 2 gadus jaunākā māsa, kura tajā laikā mācījās Gaujienas vidusskolā vienā klasē ar nākamo dzejnieku Ojāru Vācieti, 25. martā tika izsūtīti uz  Tomsku Sibīrijā. Jaunais Ābele tajā pavasarī, atgriežoties tēva mājās, atrada to tukšu. Aizbrauca pie mātes māsīcas Raunā un dzīvoja neziņā, līdz beidzot uzzināja ,kur ģimene atrodas. Tēvs viņam nerakstīja, jo baidījās, ka arī dēlu varētu izsūtīt. Tā tiešām varēja notikt, jo 1999. gadā no arhīva tika saņemta izziņa, ka izsūtāmo sarakstos bijusi   visa ģimene.

1950. gadā kopā ar 30 skolasbiedriem Ēvalds Ābele bija kļuvis par agronomu. Tajā laikā daudzus jaunus, mācības pabeigušus skolotājus, ārstus un lauksaimniecības darbiniekus nosūtīja darbā pēc tā saucamās „sadales”. Ēvaldam sadale notika Cēsīs, bet  maijā jau nosūtījums tika uz Dagdu, par kuru viņš neko daudz nezināja, bet tā kā ģimene bija tālu, bija vienalga. Krāšņo dabas skatu un sirsnīgo cilvēku dēļ , Latgale ir palikusi Ēvalda sirdī. Dagdā viņš strādāja vietējā lauksaimniecības nodaļā kā speciālists lopbarības ražošanā.

     1951. gadā pienāca pavēste par ierašanos kara komisariātā – iesaukums armijā dažādu apstākļu tika atlikts,  bet Ēvalds valsts aizņēmuma obligāciju izlozē vinnēja 1000 rubļus, kurus nolēma izmantot, apciemojot ģimeni Tomskā. Ģimene dzīvoja pašā pilsētā un pateicoties tēva specialitātei, salīdzinoši labos apstākļos dzīvoklī. Māte strādāja siltumnīcā ,māsa mācījās universitātē par farmaceitu. Tomskā pavadītais laiks Ēvaldam patika. Lielā Sibīrjas pilsēta, izglītoti cilvēki. Kāds latvietis strādājis slidotavā un pa pazīšanos Ēvalds varējis slidot cik ilgi vēlējās. Dzīvoklī  taisīja remontu, apdares ornamentiem izmantoja lillā tušu un guaša krāsas. Ornamentus vēlāk nāca noskatīt kaimiņos dzīvojošie lietuvieši. Ēvalda gleznotais Tomskas tirgus ,iespējams, šobrīd  tas atrodas kādā Sibīrijas interjerā, jo gleznu tēvs pārdeva.

       Tuvojoties vasarai atnāca vēstule no Ēvalda drauga Kārļa Neimaņa. Ar Kārli viņi iepazinās Dagdā. Pēc dienesta armijā viņš  aizgāja strādāt uz Zaļeniekiem, kur „Vīnkalnos” bija liela bišu drava. Aicināja atpakaļ uz Latviju. Zaļeniekos tagadējas arodskolas vietā Zaļās  muižas pilī atradās kolhozu priekšsēdētāju sagatavošanas vidusskola, kurā vajadzēja laborantu. Zaļenieku  patriotes Liliānas Štaueres māte tajā laikā strādāja par komendanti. Skolas direktors Silovs, iepazīstoties ar Ābeles biogrāfiju, viņu darbā negribēja ņemt, jo ģimene bija izsūti jumā. Ēvalds aizgāja strādāt par iecirkņa agronomu .Paralēli darbam  lauksaimniecībā Ēvalds noformēja prospektu Ūziņu tautas namā. Viņa veikums iepatikās Zaļenieku  Kultūras nama vadītājam Uldim Neibergam, kurš Ābeli aicināja noformēt lauksaimniecības izstādi. Pēc tam sekoja daudzi noformēšanas darbi – priekšsēdētāju skolas absolventu fotogrāfiju dēlis vairākiem izlaidumiem.  50-ajos gados Zaļās muižas pilī esošajai skolai bija liela saimniecība, lauki, dārzi, ēkas. Arī Zaļenieku kultūras nams kaut kādā ziņā bija priekšsēžu skolas  ietekmes sfērā. Kā laborants pieņemtais, bet faktiski kā mākslinieks – noformētājs strādājošais  Ābele veidoja svētku interjeru, kurš 50-ajos gados parasti bija saistīts ar komunistiskajiem svētkiem. Kultūras namā starp logiem sarkani audekli ar partijas saukļiem, planšetes ar informāciju par darbaļaužu sasniegumiem.

     Tajā laikā tika veidotas arī pirmās nopietnās dekorācijas literatūras skolotājas Veronikas Aulānes režisētajai  teātra izrādei. Tās gatavot palīdzēja galdnieki Gorodeckis un Ļuta. Ļuta arī bija gleznotājs un kad 50- to gadu vidū arodskolas direktoru Silovu nomainīja ar Zujevu, radās gleznotāju pulciņš, kura sastāvā bija jaunais direktors Zujevs, laborants – mākslinieks Ābele, galdnieks Ļuta un daži skolnieki – Bičevskis, Tvorovska u.c. Pamatā pašdarbnieki gleznoja klusās dabas un pirmā kopīgā izstāde tika izstādīta pilī.”

Ēvaldu Ābeli pavisam droši var uzskatīt par ainavistu, jo lielākā daļa gleznu ir dabasskati visā Latvijā. Daudzus vasaras atvaļinājumus Ēvalds ir pavadījis mākslinieku semināros, kur tapušas daudzas gleznas no dabas, ko darīt, kā saka mākslinieks, nav viegli. Daba pastāvīgi mainās un gleznotājam jāķer mirklis, dažkārt jāmelo, vienus objektus pārvietojot, citus izdomājot… Pirmais seminārs bija Zvārtavā, pie Gaujas, otrais – dzimtajā pusē Raunā, kura vadītājs bija Aleksandrs Klāva.

Ābele ir iemūžinājis visas skaistākās vietas Latvijā – Gauja, Līgatne, Latgale, Usma, Mērsrags, Engure -tās ir tikai dažas no vietām, kur tapušas Ēvalda gleznas – kopumā vairāki simti, no kurām lielākā daļa ir dāvinājumi dažādiem cilvēkiem. Nopelnīt ar gleznošanu ir izdevies tikai lai nosegtu materiālu izmaksas. Tomēr vairākums gleznu tapušas Zaļeniekos. Jo te pavadīti vairāk kā 50 gadi. Zemgales it kā neizteiksmīgā ainava tomēr ir devusi daudz iedvesmas ar savu vienkāršo krāšņumu. Zaļās muižas pils, Zaļās draudzes baznīca, Abgunstes muiža, daudzās lauku sētas, Tērvetes upes loki, Zaļenieku parks ar muižas dīķiem  dažādos gadalaikos ir uzrunājušas Ābeli un tapušas iemūžinātas."

       Pamatā Ābeles glezniecība ir tradicionāla gan tehniski gan tēmu izvēlē, taču atsevišķi darbi dzirkstī  ar izteiksmīgu ekspresiju, dažos, īpaši Zaļās draudzes baznīcas  gleznojumos jūtamas mistiskas ietekmes, kas atgādina Konstantīnu Čurļoni.

Šobrīd Ābeles gleznas ir pastāvīgi izstādītas Zaļās muižas pilī, Zaļenieku pamatskolā, bibliotēkā un kultūras namā. Ar savu ilggadējo darbu Ēvalds Ābele ir pelnījis saukties par Zaļenieku galveno mākslinieku – gandrīz visās sabiedriski nozīmīgajās ēkās ir redzamas viņa radošā gara pēdas.

 

Teikas un nostāsti par Zaļenieku pagastu

Kā Melnā leja cēlusies.

Tur, kur Tērvetes Melnā leja, senāk esot bijušas dzirnavas, kurās par dzirnavnieku bijis burvis. Tam bijuši sakari ar pašu Nelabo. Katru nakti  Nelabais prasījis viena malēja dvēseli. Tas tad pārbraucis mājās no dzirnavām, bet par īsu laiciņu izdilis kā ģiltenis.  Novergojis tā gadus trīs četrus un tad aizgājis pie tēviem (nomiris). Reiz viens jauns puisis apņēmies dzirnavas nodedzināt un dzirnavnieku un  veco burvi- nosist. Iztaisījis ozola vāli un nakti noslēpies aiz staļļiem, kurus burvis pirms pusnakts pastāvīgi apraudzījis. Kā puisis nācis, tā puisis- blāc! Burvim ar vāli pa pieri. Bet tanī vietā, kur burvis bijis, zeme atvērusies un no plaisas izšļākusi melna šalts. Tā aizrāvusi puisi, appludinājusi un aizrāvusi sev līdz arī dzirnavas, un nozudusi zemē pie Kalnamuižas  sila dienvidu robežas. Ilgi tur bijis viss kā ar uguni izsvilināts, kur gājusi pāri melnā straume. Ieleja, kur sila vidū atradušās dzirnavas, tā arī nosaukta par Melno eju. Vēlāk jau hercogu laiku beigās, tur atkal uzbūvētas dzirnavas, kas nosauktas- Melnās dzirnavas. Dzirnavnieki tur bijuši vācu tautības. Pēdējās dzirnavas uzceltas ap 1830. gadu. Tās izpostītas 1. Pasaules karā- nodegušas. No tā laika vairs nav atjaunotas.

1968, 3175. Pauls Esanbergs Jelgavas Tērvetē,62 g.v.; pier.R. Drizule 1964.g.

Latviešu tautas teikas: Izcelšanās teikas: Izlase.- R., 1991.-134.-135.lpp.

Noraktais naudas pods.

Kalnmaču Vilkos dzīvojuši divi vecpuiši. Abi saukušies Vilki, kuri 1835. gadā tās mājas pārdevuši un tajā laikā naudas podu norakuši. Līdz šai  baltai dienai visas nākamās paaudzes, šo nostāstu zinādamas, cītīgi rakušas, rakušas, bet līdz šim vēl to nav atradušas.

Nostāsti par Ceplīšu kapiem.

Ceplīšos sabrauc studenti. Tagad salīgst, ko darīs: jāaiziet vienam uz Ceplīšu kapiem, kad pulkstenis nāks divpadsmit un jāatnes krusts (agrāk bija galvenokārt ozola krusti), jāparāda, jāaiznes atpakaļ un jānoliek, kur tas paņemts. No rīta visi ies skatīties, vai tas ir vietā nolikts. Pa dienu studenti noskatījušies, ka krusts nav ierakts, bet nogāzies uz kapiņa. Nu salīgst viens drosmīgs jauneklis uz alus kasti. Ir tumša, vētraina nakts, līst lietus. Tā ka negribas iet, bet jāiet, draugi gaida. Tagad viņš aiziet. Pārējie gaida, bet tas vēl nenāk un nenāk mājās no Ceplīšu kapiem. Tie kapi nav tālu. Jāiet skatīties. Aizdedz lukturi, aiziet. Uz kapiņa guļ students- beigts, neelpo. Vējš palicis mēteli zem krusta, smagais ozola krusts to piespiedis pie zemes un students nav ticis vaļā. Nes uz mājām, ziņos policijai. Atbrauc pristavs, atbrauc policija, ārsts. Izmeklē- miris ar sirds trieku, nekādi varas darbi nav darīti. Uz tēva atbildību tas viss jākārto, jāatbild uz kāda pamata viņš te sapulcinājis studentus. Pie viena studenta atrod biedra karti. Tēvu arestē, māti arī.

Pierakstīja Zaļenieku pagastā 1994.g. ekspedīc. Daiga Fišere.

Teicēja Lize Lagzdiņa dz. 1905.g. 

Kā Zaļenieku vārds radies.

Tā saka, ka visi vārdi senāk no vanderzeļļiem doti. Viņiem par to droši vien sava laba peļņa bij. Un tā senāk Zaļenieku vārda nav bijis. Tur ir kviešu zeme, tur visi tādi bagāti. Tur visi  tādi kuražīgi bijuši, lustīgi dzīvojuši, iedzēruši. Kā nu sauks? Nu, tā kā tur vīriem zaļi iet, sauks par Zaļeniekiem.

Latviešu tautas teikas: Vēsturiskās teikas: Izlase.-

R., 1983.-423.lpp.

Nostāsts par Ģeriņu tiltu Zaļenieku pagastā.

Reiz vēlā vakarā kāds kūlējs gājis no darba uz mājām. Nonākot pie Ģeriņu tilta tas redzējis pie tilta stāvam smuku freileni  baltā kleitē ģērbušos. Freilene lūgusies, lai viņai 3 reiz uzsitot. Vīrs pārbijies uzskrējis  kalnā. Te nu atģidies un dzirdējis lejā sakām 100 gadus esmu gulējusi vēl 100 gadus man jāguļ. Drīz pēc tam nožvakšķējis, it kā nauda bērta. Nu vīrs sapratis, ka tā freilene ir bijusi nauda, nu bijis sen par vēlu.

1108, 133  Valsts Tukuma ģimnāzija, uzr. 1930, Ella Balode.

Zaļenieku pagasta ievērojamākās vietas:

ARHEOLOĢIJAS PIEMINEKĻI:

1.       Brūža senkapi- republikas nozīmes.

2.       Melno dzirnavu senkapi.

3.       Gauriņu apmetne (pie autobusu pieturvietas, šodien).

4.       Būdnieku senkapi un apmetne.

5.       Ķēķu senkapi.

6.       Bušu apmetne.

VĒSTURES PIEMINEKĻI:

1.       Varoņu kapi (republikas nozīmes).

2.       Dzejnieces Aspazijas memoriālā māja- republikas noz.

3.       Profesora E. Svirlovska dzimtās mājas „Dimzēni”.

4.       Prof. E. Svirlovska kapa vieta.

5.       1905. gada soda liepa.

6.       Zaļās muižas draudzes skola.

7.       Rožlauki, kur dzimis Dāvids Beika.- iepriekšējo laiku godā turēti objekti.

8.       Piemiņas  akmeņs.

ARHITEKTŪRAS PIEMINEKĻI:

1.       Zaļās muižas apbūve- republikas nozīmes.

2.       Zaļās draudzes baznīcas.

3.       Mācītājmuižas dzīvojamā ēka.

4.       Mācītājmuižas klēts.

5.       Ūziņu vējdzirnavas ar mehānismu.

MĀKSLAS PIEMINEKĻI:

1.       Mārtiņa Zaura veidots kapu akmens Andrejam Stērstei.

2.       Baznīcas vitrāžas.

3.       A.Skribovska piemineklis varoņu kapos, veidots šūnakmenī, apglabāti 383 kritušie.

4.       Marmora kamīns lauksaimniecības skolā (Medemu pilī).

DABAS PIEMINEKĻI:

1.       Pūteļu ozola fragments.

2.       Zaļenieku parks- republikas nozīmes.

3.       Dendroloģiskie stādījumi Dimzēnos.

4.       Lutartu kapi.

5.       Kaiju senkapi.

6.       Abgunstes skolas parks.

Piezīmes pie arheoloģisko objektu izpētes:

1.Zaļās muižas kapsēta.- Izrakumi veikti 1930.g.

E.Sturms un H.Riekstiņš (viduslaiku arheoloģija).

2. Būdnieku kapulauks. –izr. veikti 1935.g.

J.Graudonis ( Senākais dzelzs laikmets).

3. Gauriņu kapulauks ( Vidējais un vēlais dzelzs laikmets).

Šī informācija iegūta no Latvijas Vēstures muzeja materiāliem.

M.Atgāzis  Arheoloģisko pieminekļu apzināšana Rīgas un Jelgavas  rajona 1971.g.-mat. 1971.-R., 1972.-44.-47.lpp.J.Graudonis Pārbaudes izrakumi Jēkabnieku Būdniekos.- Mat. 1971.-R.,1972. 81.-82.lpp.

.              

 

 

Rainis Zaļeniekos

Zaļās muižas biedrības nama būve sākas 1893.gada aprīlī un tiek pabeigta 31.07.1894. Svinību goda viesi: Jelgavas Latviešu biedrības priekšnieks J. Čakste, advokāts A. Stērste, arhitekts K. Pēkšēns, kurš projektējis šo ēku, un Jānis Pliekšāns (Jānis Rainis)

 

J. Raiņa runa // Dienas Lapa,- 1894.gada 31.jūlijā (Zaļeniekos)

"Daudz jau te runāts ar skaļām frāzēm, cildinot vienprātību biedrībās, to vadoņos, cildināti spēki, kas kopojuši tautu šim vienprātīgajam darbam pie šī nama celšanas. Tas, kas to darījis, ir pavisam cits – spirgtais gars, kas nu sācis savu uzvaras ceļu pa malu malām. Šis modrais gars ir pēctecis mūsu pirmajiem censoņiem: Andrejam Spāģim, Krišjānam Valdemāram. Tas ir brīvības gars, kas toreiz gribēja atsvabināt visu mūsu tautu no viediem māņiem un kas ir cēlis tautas pašapziņu. Tas nedrīkst nekad apsīkt arī šinī namā, kurā pulcēsies un darbosies vietējās biedrības. Bet te šis gars arī nedrīkst apstāties, tam jāiet tālāk un tālāk uz cilvēces kultūras sasniegumu kalngaliem. Tagad ir grūti laiki, tas taisnība, jo zemkopju ražojumi – labības krīzes dēļ ļoti maz tiek apmaksāti. Bet kādi ir šīs krīzes cēloņi? Visā pasaulē laiku pa laikam iestājas tādas krīzes, kas ir sekas no pārlieku lielā daudzumā saražotām precēm, kurām tirgos vairs nav vieta. Arī jūs sev vairs neražojiet labību un citus produktus paši savam patēriņam, bet tirgum. Tādēļ, lūk, radās krīzes, kam seko cenu nosišana un citas sabiedriskās ļaunuma parādības. Bet cilvēces attīstība iet uz priekšu pēc augstiem, lieliem dabas likumiem. Te vajadzīgi nevis „plāksterīši”, tie līdzēt nevar, jo cilvēce smok zem šo likumu cietsirdīgiem cēloņiem. Tikai iepazīties ar viņiem, tad mācīties tos piemērot, lūk, kas ir izeja no šī ļaunuma, arī no saimnieciskajām krīzēm. "

KĀ RAINI SAGAIDĪJA ZAĻENIEKU PUSĒ

Vai  daudzi zina,   kur   Rainis  ar  savām,    rokām  iestādījis ozoliņu?   Vai zina   par   sarīkojumu 1920. gada  24.  jūnijā?

Lūk. neliels ieskats farmaceita Edvīna Rubeņa (1885.-1977.) atmiņās.

„Raiņa un Aspazijas atgriešanās no emigrācijas 1920. gada aprīlī spēcīgi atbalsojās visā Latvijā. Arī Zaļeniekos — Aspazijas dzimtenē. Vietējās progresīvās aprindas nolēma apsveikt un godināt abus lielos dzejniekus trimdiniekus un uzaicināja viņus atbraukt Jāņu dienā uz Raiņa kluba sarīkojumu.

Toreiz biju Raiņa kluba Zaļenieku nodaļas valdes priekšsēdētājs. Visai gaiši atceros tās dienas un sarīkojumu. Velēdamies, lai Raiņa un Aspazijas svētki būtu iespaidīgi, uzaicināju no Rīgas Mildu Brehmani-Štengeli. Rūdolfu Bērziņu  un   Paulu  Baltābolu.

Dzejnieku sagaidīt devos uz Krimūnu staciju. Vilcieni gāja visai reti, Rainis atbrauca tikai ap pusnakti. Aspazija, teica  Rainis, nejūtoties īsti vesela un tādēļ nav varējusi ierasties.

Ceļā uz Zaļeniekiem sāka risināties mūsu saruna. Rainis likās noguris, pats runāja nedaudz, bet iztaujāja par sarīkojumu, par dzīvi uz laukiem, par piektā gada kustības dalībniekiem. Starp citu viņš ieprasījās, kāpēc Zaļenieku kluba sarīkojums notiek Kalnmuižā nevis Zaļeniekos. Tur taču esot lielisks biedrības nams, kura atklāšanas svētkos 1894. gada vasarā viņš piedalījies kā «Dienas Lapas» pārstāvis. Atbildēju, ka pagājušajā gadā Bermonta bandas atkāpjoties biedrības celtni nodedzināja.

Uz Raiņa kluba Zaļenieku nodaļas sarīkojumu saradās milzums laužu. Raini sagaidīja ar ilgiem aplausiem, meitas pušķoja viņa galvu ar ozolzaru vainagu un veda cauri greznajiem goda vārtiem.

Kad zaļumu vītnēm greznotā runātāju tribīnē nostājās Rainis, aplausu vētra un apsveikuma saucieni ilgi   neaprima.    Raiņa runu, kaut arī nepilnīgi, vēl tagad atceros. Vispirms viņš lūdza atvainot Aspaziju, kura sasirgusi un nav varējusi ierasties dzimtajā pusē. Viņas un savā vārdā Rainis pateicās par sirsnīgo sagaidīšanu un apsveikšanu. Visur viņus sagaidot daudzi garā tuvi cilvēki, ari še. Zaļeniekos. kar Aspazija dzimusi, augusi, ar daudziem kopīgi soļojusi skolas mācībās.

Ari viņam esot daudz atmiņu, kas saistās ar Zaleniekiem. Viņš atcerējās Piektā gada revolūcijas pirmgaitniekus — Zaļenieku ārstu Augustu Krumbergu, kurš cietuma smagumu neizcietis un miris pašnāvībā, soda ekspedīcijas upuri Kristapu Brigaderu no Zaļenieku «Dunčiem», šejienieti Jāni Zemīti, kurš miris trimdā Anglijā, un daudzus citus pirmās stigas cirtējus.

Lielā dzejnieka sirsnīgā godināšana beidzās ar Paulas Baltābolas, Mildas Brehmanes-ŠtengeIes un Rūdolfa Bērziņa priekšnesumiem un Jūlija Sproģa dziesmu «Lauztas priedes» ar Raiņa spēcīgajiem, pravietiskajiem vārdiem, ko dziedāja Raiņa kluba Zaļenieku nodaļas jaundibinātais koris.   .

Pēc šā   sarīkojuma  viesus  pavadīja   uz  Kristapa un  Ģederta Eliasu   mājām   Platones   „Zīlēnos”.

Ŗaiņa stādītais ozols.

 24.06.1920.Zaļeniekus apmeklē Jānis Rainis

Attēlos: Rainis Zaļeniekos. Dzejniekam ratos blakus sēž Zaļenieku skolas pārzinis F. Frīdbergs, pie grožiem — D. Krasts

 1920 g. Rainis Kalnmuižā.

               1.no kreisās puses skolotājs F. Fridbergs, 2. Jānis Sieviņš, 3. Jānis Rainis

 

 

 

 

 

 

 

Zaļenieku pagasts

 

Vēsturiskais apskats

Zaļenieku pagasts atrodas seno zemgaļu galvenajā dzīves teritorijā līdzās Tērvetei. Gadsimtos robežas bieži tika mainītas. Par to liecina daudzas tautasdziesmas, kurās ir minēti Zaļenieki, Ūziņi, Abgunste, Jēkabnieki u.c. vietvārdi.

         Zaļenieku pagasta vēsture sākās jau mūsu ēras 3. – 4. gs., kad balti sāka apdzīvot šo teritoriju. Par to liecina uzkalnu kapu izplatība un senie apbedījumi “Būdniekos”.

Zaļā ( Gruhnhof) muiža jeb Zaļenieki ir viens no vecākajiem ordeņa lēņiem Zemgalē. 1562.g. tā kļuva par Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera domēņu muižu, 1698.g. nonāca galma maršala Ēvalda fon Kleista pārvaldē. 1737.g. hercogistes tronī nāca Ernsts Johans Bīrons, Zaļā muiža kļuva par viņa izpriecu vietu. 1800.g. cars Pāvils I muižu uzdāvināja Krievijas armijas ģenerālim Virtenbergas princim Aleksandram. 1850.g. ģenerāļa mantinieki muižu pārdeva Bornsmindes īpašniekam ģenerālim Aleksim fon Šepingam, vēlāk – Mēdemu dzimtai. Pagasta teritorijā iekļauts arī senais Abgunstes un Ūziņu pagasts.

1935.g. Zaļenieku pagasta platība bija 11490 ha. 1945.g. pagastā izveidoja Zaļenieku, Abgunstes un Deģu ciemu, bet pagastu 1949.g. likvidēja. 1962. g. Zaļenieku ciemam pievienoja Abgunstes ciemu. 1965.g.-daļu Deģu ciema, 1974.g. – daļu Glūdas ciema ( kolhoza „Zaļenieki” terit.), mainījās robežas ar Austrumu, Bites un Svētes ciemu. 1990.g. pagastu atjaunoja. Administratīvi teritoriālo pārkārtojumu laikā Zaļenieku pagastam pievienota daļa Jēkabnieku pagasta, bet daļa Zaļenieku pagasta iekļauta Krimūnu pagastā.

Agrārās reformas laikā Zaļenieku muižu sadalīja jaunsaimniecībām. 1935.g. Zaļenieku pagastā bija 389 saimniecības: 9108 ha aizņēma aramzeme, 477 ha – pļavas, 79 ha – ganības, 118 ha – meži. Rudzi aizņēma 5,6 % sējumu kopplatība, kvieši – 13,8%, mieži – 11,4%, auzas -8,5%, mistrs – 7,9%, kartupeļi – 1,8 %, āboliņš un tīruma zālāji- 34,8%. Darbojās divas vējdzirnavas, divas ūdensdzirnavas, motordzirnavas, zāģētava, pienotava, siernīca, 7 pārtikas veikali.

Padomju laikā 70. gados zemi apsaimniekoja padomju saimniecība „Jēkabnieki” (5462ha), kolhozi „Zaļenieki”(2743ha) un „Straume”(bijušā „Vienība” 2363ha) un psihoneiroloģiskās slimnīcas palīgsaimniecība „Pūcēni”. 1972. gadā uz Zaļenieku tehnikumu mācību saimniecības un padomju saimniecības „Jēkabnieki” bāzes tika izveidots Zaļenieku sovhoztehnikums. 1973.g. tam pievienoja kolhozu „Pavasaris”, 1974.g. – kolhozu „Zaļenieki”, kopsaimniecības platība bija 9753 ha.

Pirmā skola atvērta 1822.g., draudzes skola – 1850.g., pagastskola (tagadējā pamatskola) – 1881. gadā. Latvijas brīvvalsts laikā pagastā bija Zaļenieku valsts ģimnāzija (6-kl.skola, atradās Zaļās muižas pilī), Abgunstes un Ūziņu 4-klašu pamatskolas, kā arī mājturības skola (1935.-1940.g.). Padomju laikā Jēkabniekos bija pamatskola ar krievu mācību valodu. Zaļās muižas pilī darbojās lauksaimniecības tehnikums (1945.- 1947.g.), kolhozu vadošo kadru sagatavošanas skola ( 1947.-1951.g.), trīsgadīgā lauksaimniecības vidusskola kolhozu priekšsēdētāju sagatavošanai (1951.-1956.g.), lauksaimniecības tehnikums (1956.-1962.g.), viengadīgā kolhozu un padomju saimniecību vadošo kadru sagatavošanas skola (1962.-1966.g.), ekonomiskais tehnikums (1966.-1971.g.), sovhoztehnikums (1972.- 1985.g.), profesionāli tehniskā vidusskola (1985.-1989.g.). 1989.g. tika izveidota lauksaimniecības skola, kopš 1998.g. – arodvidusskola.

Pirmskolas iestāde - bērnudārzs Zaļenieku pagastā tiek atvērts 1964. gadā.

Rosīga kultūras dzīve Zaļeniekos sākās 19.gs. 2.pusē. 1871.g. tika nodibināta Zaļās muižas dziedātāju biedrība, par tās līdzekļiem 1879.g. atvēra bibliotēku. 1883. gadā dibinātā Zaļās muižas krājaizdevu kase finansēja biedrības nama celtniecību (tā iesvētīšanas dienā 1894.g. 31. jūlijā atklāšanas runu teica J. Rainis.). Ūziņos 1890. g. Tika nodibināta latviešu dziedāšanas biedrība, 1913.g. atklāts Ūziņu biedrības nams. 1873.g. Zaļeniekos notika pirmās pašdarbības teātra izrādes. Latvijas brīvvalsts laikā darbojās pašvaldības mājturības skolas, sadraudzīgās un izglītības biedrību bibliotēkas. Padomju laikā bija kultūras nams, klubs, divas bibliotēkas.

 Ievērojamākās personības

Ādamsons Eriks
(1907.22.06. Rīgā - 1946.28.02. Rīgā). Rakstnieks. Jelgavā un Zaļeniekos dzīvojis pie savas māsas Lilijas Ādamsones.

Ārija ( īst.v. A.Āre, dz. Kūlmane; 1879-1953) – rakstniece; dzimusi Jukās.

Almanzors (īst.v. Kristaps Šuberts, pseid. Līķis )(1858.17. 02. Svētes pag. Līķos - 1918.21.05. Smiltenē, turpat apbedīts). Skolotājs, rakstnieks. Pianista Paula Šuberta tēvs. Mācījies Svētes pagastskolā, Jelgavas reālskolā (1873 – 1876). Kā eksterns nokārtojis pārbaudījumus Irlavas Skolotāju seminārā (1876). Skolotājs Zaļeniekos. Publicējis stāstus, dzejoļus, tulkojumus, lit.kritikas, bijis rosīgs laikrakstu "Baltijas Zemkopis", "Balss", "Baltijas Vēstneis" līdzstrādnieks. Stāstu grāmatas: "Kaislību varā", "Meitene no svešuma", "Rudens ziedi" (visas 1899).

V. Pantēniuss (1806-1849)- mācītājs, vācbaltu žurnālists, rakstījis stāsus, dzejoļus, 1835.-1849.g.”Latviešu Avīzes” redaktors: dz. Zaļenieku mācītājmuižā.

Amtmane – Nātriņa Anna (prec. Neimane)
(1872.23.08. Jelgavas apr. Zaļenieku pag.). Aktrise. Piedalījusies jaunstrāvnieku organizētajos jaut. Vakaros un teātra izrādēs dažādās pilsētās, arī Jelgavā. Darbojusies arī Ā. Alunāna trupā.

Ansons Vilis
(1899. 15.12. Zaļenieku pag. Dimantos lauksaimnieku ģimenē - 1961.08.03. , apbedīts Zaļenieku pag. Zaļenieku kapos). Militārs darbinieks, pulkvedis-leitnants, agronoms, pedagogs. Beidzis  Lauksaimniecības skolu Jelgavā (1915).

A. Apinis (1904-1975) – grafiķis, LVMA prof.; dz. Apiņos.

Apsītis-Apse Augusts

(1895.21.12. Rozēnu pag. Ķilās - 1947.03.01. Vorkutā). Militārs darbinieks, pulkvedis. Bataljona komandieris 3. Jelgavas kājnieku pulkā (1919, 1925, 1934). 1940 X atvaļināts, dzīvojis Zaļenieku pagastā un darbojies nacionālajā pagrīdē. 1941 vasarā vadījis partizānu grupu, kas 24.VI Zaļenieku pag. uzsākusi bruņotu cīnu pret Sarkano armiju. 1941.30.VI-29.VII bijis Zemgales apgabala pašaizsardzības priekšnieks. No 1941 VII Jelgavas tirdzniecības uzņēmuma administrators un saimniecības daļas vadītājs, no 1942 II direktors. 1945.13.V Kurzemē apcietināts, miris Vorkutas soda nometnēs.

Bergmanis Arveds  1885.08.05. Jelgavas apr. Zaļenieku pag. - 1938.). Aktieris, režisors.

Dambergs Pēteris (1909.09.03. Dundagas pag. Sīkraga Ķeļķos - 1987.25.04. Ādažos, apbed. Baltezera kapos). Lībiešu kultūras darbinieks, literāts, pedagogs. Skolotāja gaitas sācis 1935 Zaļeniekos.

Gune Vija (īst.v. Guna Mikāne)
(1937.18.10. Rīgā - 2004.10.02. Rīgā). Tēlniece, dzejniece. Beigusi Jelgavas pedagoģisko skolu 1956. Vasarās (1944-1964) dzīv. Zaļenieku "Putrēnos" Lagzdiņu ģimenē

Hāmanis Johans Georgs (Hamann)
1730.27.08.Kēnigsbergā - 1788.21.06.Minsterē Zinātnieks, filozofs, domātājs. Mācījies Kēnigsbergas universitātē (1746). Bijis mājskolotājs ģenerāļa fon Vitena muižā Zaļeniekos (Zaļā muiža), advokāta un Kurzemes hercoga galma padomnieka Kristofa Antona Totīna (1721-1790) sekretārs Jelgavā (1765-1767). Piedalījies pirmās Kurzemes hercogistes avīzes "Mitauische Nachrichten" veidošanā (Jelgavā).

Juraševskis Pēteris
(1872.04.04. Sesavas Zābakos (Lielsesavas Pilnzābakos) lauksaimnieka ģimenē - 1945.10.01. Jelgavā). Jurists, valsts un sabiedrisks darbinieks, pedagogs. Mācījies Svitenes pagastskolā (1885-1888), Jelgavas apriņķa skolā (1888-1990), Jelgavas reālskolā (1890-1891), Pēterburgas universitātē (1900-1904). Mājskolotājs Zaļenieku pagastā (1891-1893), skolotājs Sesavas pagastskolā (1893-1895), ierēdnis Kurzemes guberņas valdē, advokāts Jelgavā un Kurzemes provinciālpadomē (1906). Latvijas Republikas finansu ministrs (1918. 19.11.), tieslietu ministrs (1918.02.12. - 1919.14.03.; 1925), iekšlietu ministrs (1924), Ministru prezidents 1928.24.01. – 1928.30.11., 2.-4.Saeimas deputāts, Jelgavas pilsētas galva (1919), zvērināts advokāts un notārs Jelgavā (no 1921). Jelgavas Palīdzības biedrības priekšnieka biedrs un priekšnieks (1908-1929), Jelgavas namnieku krājaizdevu kases valdes priekšnieks (1911-1931), laikraksta „Sadzīve” (1908-1915, Jelgavā) redaktors (1908-1910). No 1930 notārs Rīgā, Rīgas pilsētas domnieks. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (1929).

Kugrēns Pauls (1942.29.06. Zaļenieku pag. ). Zinātnieks, botāniķis. Stud. ASV Nebraskas universitātē.

Kuri - Beri (īst.v. Arvīds Valdmanis)
(1890.01.10. Jelgavas apr. Auru pag. Lejasčimās - 1942.11.04. Rīgā, apbed. Raiņa kapos). Literāts, feļetonists, agronoms. Zemkopības ministrijas izglītības nozares pārzinis. No 1934 Zaļenieku Mājturības skolas skolotājs. Izdevis skolas literāro žurnālu "Pūrs", rakstījis komēdijas Zaļenieku amatierteātra uzvedumiem.

Madsolas Joņs (īst.v. Joņs Ludbōržs)
(1913.13.10. Nautrēnu pag. Graudiniešos - 1975.26.02. Dobeles raj. Ukru pag., apbed. Ukru pag. Nesaules kapos). Rakstnieks, pedagogs. Beidzis Jelgavas Skolotāju institūtu. Strād. Lielvircavas skolā 1945 – 1949, Zaļenieku skolā 1949 – 1952, Bērzes skolā.

Obšteins Krists
(1867. 04.02. Raņķos - 1952). Pedagogs, izglītības darbinieks. Strādājis Zaļenieku vidusskolā (1920).

Stērste Pēteris
(1893.08.09. Zaļenieku pag. - 1976.20.03. ASV). Sabiedrisks, politisks darbinieks, senators.

P. Stērste (1893-1976) – jurists, senators, LKOK; dz. Zaļenieku pag. , miris ASV.

Pelše Roberts
(1880.15.10. Elejas pag. Māckaišos - 1955.19.06. Rīgā, apbed. Raiņa kapos). Literatūras un mākslas zinātnieks. Mācījies Elejas pagastskolā, Jelgavas pilsētas skolā (1891 – 1896). Strādājis pagasta valdē Zaļeniekos un Lielsesavā 1897 - 1900.

Rainis Jānis (Pliekšāns)
(1865.11.09. Dunavas pag. Varslavānos - 1929.12.09. Majoros, apbed. Rīgā). Literāts, dzejnieks, sabiedrisks darbinieks. Advokāts Jelgavā (1891). 1894.31.07. piedalījies Zaļenieku biedrības nama atklāšanā, teikdams savu slaveno "Zaļenieku runu". Raiņa piemineklis, Raiņa parks, Raiņa iela Jelgavā (1929 – 1941, no 1944).

Repše Gundega
(1960. 16. 01. Rīgā). Rakstniece, literāte. No 1990 Zaļenieku pagasta "Meņģeļu" māju īpašniece

D. Freimanis (1808-1881) – dzejnieces Aspazijas vectēvs, pagasta tiesnesis un vecākais;dzīv.Ūziņos.

 A. Stērste (1853-1921) – Jurists un literāts: apbed. Zaļenieku kapsētā.

K. Brīvnieks ( īst.v. K. Freimanis; 1854-1934) – teātra darbinieks, dramaturgs, tulkotājs: dzimis Lipstenieku Timaļās.

K. Šuberts (1858-1918) – žurnālists, 1881.-1891.g. Zaļenieku pamatskolas pārzinis, biedrību dibinātājs un darbinieks.

D. Biezbārdis (1861-?) – Ūziņu piensaimniecības dibinātājs, Zaļās draudzes atjaunotājs un priekšnieks; miris izsūtījumā.

 R. Vulfs (1861-1946) – Ūziņu pamatskolas dibinātājs un skolotājs, kora vadītājs, b-bu darbinieks.

J. Bergs (1863 – 1927) – literāts, agronoms, 1895.- 1915.g. žurnāla „Zemkopis” redaktors, LU prof., Lauksaimniecības fakultātes pirmais dekāns; dz. Kalēju Ikvildās.

Z. Šulcs (1863-1943) – biedrību dibinātājs un darbinieks; apbedīts Ūziņu kapsētā.

 Aspazija (īst.v. E. Rozenberga; 1865-1943) – dzejniece, dramaturģe; dzimusi un dzīvojusi Daukšās 1865.-1889.g., mācījusies Zaļās muižas pagastskolā.

E. Cīrulis (1872-1938) – veterinārsts; apbalvots ar Trīszvaigžņu ordeni; dzimis Ūziņu Kalnamačas Kalniņos.

E. Svirlovskis (1874-1949) – farmācijas doktors, LU profesors; apbedīts Ūziņu kapsētā.

K. Hermanis (īst.v. K. Šulcs; 1877- 1927) – revolucionārs.

K. Hibšmane (1878-1946) – pirmā latviešu sieviete, kas ieguvusi ārstes diplomu (1906.g.). D. Bīskaps (1878-1927) – ārsts.

Ārija ( īst.v. A.Āre, dz. Kūlmane; 1879-1953) – rakstniece; dzimusi Jukās.

D. Osis (1880-1956) –LKOK.

A. Neibergs (1883-1962) – Latvijas Sarkanā Krusta slimnīcas galvenais ārsts, direktors, ķirurgs, apbalvots ar Trīszvaigžņu ordeni; dz. Billēs.

P. Šuberts (1884-1945)- pianists, komponists, LK profesors, apbalvots ar Trīszvaigžņu ordeni; dz. Zaļenieku pagastskolā.

D. Beika (1885-1946)- rakstnieks un sabiedrisks darbinieks; dz. Anutelēs, miris ieslodzījumā Krievijā.

E. Rubenis (1885-1975) – LKOK; dz. Kuršanos. 

J. Bergs (1888-1946) – pagasta vecākais, krājaizdevu s-bas priekšsēdētājs, apbalvots ar Trīszvaigžņu ordeni; apbedīts Ūziņu kapsētā.

A. Valdmanis ( pseid. Kuri – Beri; 1890 -1942) – literāts ( feļetonists), Zaļenieku mājturības skolas skolotājs.

V. Bergmanis (1892- 1976) – teātra darbinieks, aktieris.

P. Stērste (1893-1976) – jurists, senators, LKOK; dz. Zaļenieku pag. , miris ASV.

V. Grēviņš (1895-1968) – dzejnieks un tulkotājs; dz. Mazbaņos.

E. Kliene (1895-1978) – tulkotājs; mācījusies Ūziņu pamatskolā.

K. Jaunzemis (1898-?)- LKOK.

K. Smiltnieks (1898-1948)- LKOK; miris ieslodzījumā Temlagā.

K. Butāns (1902-1942) - Ūziņu pamatskolas pārzinis, kora vadītājs, teātra režisors.

A. Apinis (1904-1975) – grafiķis, LVMA prof.; dz. Apiņos.

V. Mežezers ( īst. v. V. Štelmahers; 1910-1982) – dzejnieks, grāmatizdevējs, teologs; dz. Zaļenieku pag., miris Ziemeļkarolīnā ASV.

A. Voitkus (1911-1991) – rakstnieks; 1936.-1940.g. Zaļās ev. lut. draudzes mācītājs.

I. Melnbārde (1921) - tulkotāja; dz. Zaļenieku pagastskolā.

I. Balodis (1924) – tālbraucējs kapteinis, leģionārs, no 1959.g. braucis uz Kanādas kuģiem, no 1994.g. Latvijas Jūras akadēmijas Valsts eksaminācijas komisijas loceklis.

E. Švēde ( 1925-2000) – divkārtējs Latvijas čempions vieglatlētikā ( 1950.,1951.g.).

L. Štauere (1929-2014) – ilggadēja Zaļenieku pagasta skolu skolotāja, grāmatas „Literāti Zaļeniekos”(1997.g.) autore.

G. Krūmiņš (1929.-2005.) – no 1975. līdz 2001.g.Zaļenieku amatierteātra režisors.
L. Ņefedova (1933) Zaļenieku amatierteātra režisore,Jelgavas Alunāna teātra režisore, profesore

E. Ābele (1931)- gleznotājs, Zaļenieku apkaimes ainavu iemūžinātājs; dzīvo bij. Zaļenieku muižas stallī.

J. Jankevics (1935)- ekonomģeogrāfs, ģeogrāfijas doktors, LU docents.

U. Neibergs (1935) – no 1953. līdz 2001.g. Zaļenieku kultūras nama vadītājs.

A. Kārkliņš (1942-2011) – dzejnieks  un ģitārists; dz. Zaļeniekos.

A. Karvāne (1943) – no 1966. līdz 2001.g. Ūziņu feldšeru punkta vadītāja.

 Tūrisms

Tūrisma kā pakalpojumu nozares attīstība konkrētajā teritorijā ir tieši atkarīga no kultūrvēsturiskajām un dabas bagātībām šajā apvidū, kā arī vadoties no ainaviskās vērtības. Zaļenieku pagastā darbojošies daudzi ievērojami valsts un kultūras darbinieki, kuru devums varētu izraisīt apmeklētāju uzmanību.

Tūrisma objekti

Populārākie tūrisma objekti Zaļenieku pašvaldībās teritorijā ir:

·                     Zaļenieku Zaļā muiža;

·                     Zaļās muižas pils parks;

·                     Aspazijas dzimtās mājas „Daukšas”;

·                     Zaļenieku evaņģēliskā luterāņu baznīca;

·                     A.Stērstes kapavieta Zaļenieku senkapos ar M.Zaura kapakmeni;

·                     Kokaudzētava „Aptiekas”;

·                     Melnā leja, Melno dzirnavu drupas un Baņu ezers;

·                     Abgunstes pils;

·                     Ūziņu vējdzirnavas;

·                     Pūteļu un Ūziņu peldvietas un telšu nometņu vietas.

Vasaras sezonā vislielākā interese ir par Pūteļu karjera peldvietu un atpūtas vietu. Brīvdienās, siltā laikā šeit ik dienu pulcējas ap 700 interesentu. Teritorijā iebrauc vairāk kā 100 automašīnas. Patreiz Pūteļu karjeras atrodas pašvaldības īpašumā un pārvaldīšanā, kaut arī ir bijuši vairāki mēģinājumi to iznomāt, līdz šim tie bijuši neveiksmīgi. Oficiāla atpūtas vieta šeit nav ierīkota, jo karjers skaitās vēl neizstrādāts un patreizējā likumdošana aizliedz šeit ierīkot atpūtas vietu. Pašvaldība vairākas reizes sezonā organizē atkritumu savākšanu un izvešanu no karjera teritorijas. Pagasta iedzīvotāju vidū ir rīkotas vairākas teritorijas sakopšanas talkas. Pūteļu karjera teritorijā nav izvietotas tualetes, nav automašīnu stāvlaukumu, nav nodalīta teritorija telšu celšanai, ugunskuriem utt. Šobrīd šeit valda liela patvaļa no apmeklētāju puses.

Visaktīvāk tūristus cenšas piesaistīt Zaļā muiža, kurā patreiz saimnieko Zaļenieku arodskola, kopš 2002. gada tā iesaistījusies Piļu un muižu asociācijas rīkotajā akcijā „Apceļo Latvijas pilis un muižas”. Kopējais apmeklētāju skaits akcijas laikā 3000 tūristu. Zaļās muižas apbūve ir kultūras  mantojuma  noturīga vērtība, kura  māca  pagātni  un iepriekšējo  paaudžu  kultūru, kura  nodrošina  sasaisti starp pagātni, tagadni  un nākotni.

Aspazijas dzimtajās mājās „Daukšas” jau vairākus gadus notiek remontdarbi. Daļa ekspozīcijas kopš 1993.gada 1.marta ir izvākta un aizvesta uz Rīgu Raiņa Literatūras un Mākslas muzeju. Atlikušās mantas laika gaitā tika izvazātas, pašas mājas, muzejs izdemolēts.

Iepriekšējos gados Aspazijas dzimtās mājas bija populārs tūrisma objekts, jo īpaši no skolēnu puses. Šobrīd „Daukšas” neatrodas Zaļenieku pašvaldības pārvaldījumā, tās ir Bratku ģimenes privātīpašums. Interesenti arī šobrīd var apskatīt dzejnieces Aspazijas dzimtās mājas, vairāk gan no ārpuses. Šeit tiek rīkoti arī vairāki kultūras pasākumi, kas saistīti ar dzeju un teātri.

Kokaudzētava ir zemnieku saimniecības „Aptiekas” īpašums, kuru pārvalda Imants Parfenovičs. Pie mājām 1 ha platībā izveidots dendroloģiskais dārzs. Apmeklētāji šeit ierodas ne tikai, lai iegādātos stādāmo materiālu, bet arī lai iepazītos ar dažādajiem Latvijas dekoratīvajiem augiem un to pavairošanas iespējām, kā arī lai gūtu estētisko baudu, ko sniedz šis ainaviski veidotais dārzs un stādījumi. Īpašnieks uzņem arī iepriekš pieteiktas ekskursiju grupas, kuras vēlas iepazīties ar kokaudzētavu. 2005.gadā šeit pabijuši ap 1200 ekskursantiem. „Aptiekas” ir ne tikai moderna kokaudzētava ar efektīvu tirdzniecības vietu, bet arī tipisks izziņas tūrisma pārstāvis Zemgalē.

 

Teritorijā ietilpstošo vienību vēsturiskais apskats

Zaļenieku pagasts atrodas seno zemgaļu galvenajā dzīves teritorijā līdzās Tērvetei. Gadsimtos robežas bieži tika mainītas. Par to liecina daudzas tautasdziesmas, kurās ir minēti Zaļenieki, Ūziņi, Abgunste, Jēkabnieki u.c. vietvārdi.

Zaļenieku pagasta vēsture sākās jau mūsu ēras 3. – 4. gs., kad balti sāka apdzīvot šo teritoriju. Par to liecina uzkalnu kapu izplatība un senie apbedījumi “Būdniekos”.

Zaļā (Gruhnhof) muiža jeb Zaļenieki ir viens no vecākajiem ordeņa lēņiem Zemgalē. 1562.g. tā kļuva par Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera domēņes muižu, 1698.g. nonāca galma maršala Ēvalda fon Kleista pārvaldē. 1737.g. hercogistes tronī nāca Ernsts Johans Bīrons, Zaļā muiža kļuva par viņa vasaras rezidenci jeb medību pili. Tāpat kā pārējās hercogistei piederošās muižas jeb vasaras rezidences, bij. Zaļā muiža ir viena no t.s. „zelta loka” muižām ap Kurzemes hercogistes galvaspilsētu Jelgavu: Svētes (Swethof), Lustes (Lusthof), Zaļā (Grunhof), Rundāles (Ruhenthal) un Kroņvircavas (Kronenwurzau) pils ansambļi.

       1800.g. cars Pāvils I Zaļo muižu uzdāvināja Krievijas armijas ģenerālim Virtenbergas princim Aleksandram. 1850.g. ģenerāļa mantinieki muižu pārdeva Bornsmindes īpašniekam ģenerālim Aleksim fon Šepingam, vēlāk – Mēdemu dzimtai. Pagasta teritorijā iekļauta arī veco  Abgunstes un Ūziņu muižu zemju teritorijas, kā arī ziemeļdaļa no bij Kalnamuižas (Hofzumberg) teritorijas.

1935.g. Zaļenieku pagasta platība bija 11490 ha. 1945.g. pagastā izveidoja Zaļenieku, Abgunstes un Deģu ciemu, bet pagastu 1949.g. likvidēja. 1962. g. Zaļenieku ciemam pievienoja Abgunstes ciemu. 1965.g.-daļu Deģu ciema, 1974.g. – daļu Glūdas ciema (kolhoza „Zaļenieki” terit.), mainījās robežas ar Austrumu, Bites un Svētes ciemu. 1990.g. tika atjaunots pagasts kā administratīva teritorijas vienība. Administratīvi teritoriālo pārkārtojumu laikā Zaļenieku pagastam pievienota daļa Jēkabnieku pagasta, bet daļa Zaļenieku pagasta iekļauta Krimūnu pagastā. 

 

DZEJOĻI PAR ZAĻENIEKIEM

Milda Cauna

Zaļenieki, Zaļenieki,

Mazās Tērvetītes krasts!

Ir gan asaras, gan prieki,

Katram novadam savs stāsts.

Paliek nostāstos, kas bijis,

Smilšu kalniņš mūžus sedz,

Arī spokus vecās pilīs

Retāk cilvēki jau redz.

Daudz  šeit gudru prātu dzima,

Kas pa pasaulīti klīst.

Jaunā paaudze vai zina,

Ko gadi paņēmuši līdz?

Senais parks ar veco pili

Citādi nu izskatās.

To, kā kādreiz šeit ir bijis,

Kas to vairs var pasacīt.

Mainās cilvēki un laiki,

Pārņem visu vēsture.

Paliek pagasts Zaļenieki -

Uz Lielupi tek Tērvete.

                                         Jānis Kromāns

 19.05.1962.

 

ZAĻENIEKOS IR ZIEDONS

Pār strautu liecies ievu čemurs

Mērc viļņos baltu, mīkstu ķepu.

Viņš lakstīgalu klēpī ņems

Un tāpēc muti mazgā slepu.

Ar smaragdjakām kamiešos

Stāv goda sardzē liepas staltas,

Bet ābeles zied pamīšus:

Ir  citas rozā, citas baltas.

Zied ķirši, plūmes, smaida parks,

Tik dīķī ūdens - melns kā moris,

Tur toņos visādos: kvarks, kvarks!

Dzied varžu estrādnieku koris.

 Bet tālāk, kur vien acis vied,

Kur taka aizvijas kā lenta,

Simts putnu četrās balsīs dzied-

Bez klavierēm un diriģenta.

 Dzied, saplaukst visa pakraste,

Tak veltiilgojies un ceri

Tu Aspaziju atrast te,

Vai arī Annu Brigaderi.

 Un tomēr, viņu dzīvais gars

Vēl šodien kāpj no kapa augšā,

Kaut “Sprīdīšos” jau novakars,

Kaut riets ir Zaļenieku “Daukšās”.

 Kaut vakarpuse zeltā kvēl,

Kaut krēsla naktij dienu pārdos,

Šeit gribas dzejot, dzejot vēl

Līdz šim vēl neatrastos vārdos.

 

 

 

 

Zaļenieku jaunajai skolai, durvis verot

Guntas Micānes grāmatas „Uguns sniegā.- Autorizdevums, 2006.- 54.lpp.

 

Rudzu rūgtenā smaržā tinusies,

Skola lielceļa malā.

Rītausmā mostas un gaida

Savus vienīgos, mīļos un labos.

Logu mirdzošām acīm saullēktā

Tā lūkojas cerību pilna,

Noteikti ticot,

Ka viņai ir galvenā loma

Šai lugā, ko sauc „Skolas laiks”.

Rudzu smaržā ietinies, kastaņkoks

Piesaulē kastaņus auklē,

Rītausmā mostas un smaida,

    jo skolas gads atkal ir klāt,

Pa divi, pa divi sēž kastaņi

   zaļajos zaru krēslos,

Ar adatām tā kā ar antenām

    uztverot skolēnu klaigas

Rudzu rūgtenā smaržā tinušies,

    aizlaižas stārķi pār kalnu,

Lai atgrieztos pēc skolas ziemas,

    pēc lietavām, vētrām un salnām.

Rudens rūgtajās smaržās tinušies,

                mēs paliekam šeit,

Jaunu skolu kā jaunu likteni vērot,

            gatavi lasīt un rakstīt,

           mācīt un radīt,

        laimi un saskaņu cerot

Mēs paliekam dzīvot.

 

ZAĻENIEKU BIEDRĪBU NAMA VĒSTURE

 

Tajā gadā,  uzsniga neticami daudz sniega.

 

 

 

 

Pagaidu telpas biedrībām ierādītas bijušajā pagasta labības noliktavā – magazīnā, bet Zaļās muižas pārvaldnieks grāfs T.fon Medems piešķir puspūrvietas zemes jaunā nama būvei.

 

Pēc Teodora Labrenča teiktā. KĀ MAGAZINĀ SĒKLU LIENĒJA

 

Agrāk ne visi zemnieki pratuši rakstīt, taču sēkla vajadzīga ikvienai saimniecībai, tādēļ zemniekam pēc sēklu daudzuma līdzi dots kociņš. Kad zemnieks nāca uz magazinu lienējumu atdot, tad ņēmis savu kociņu līdzi, licis pie magazīnā esošā kociņa, lai noskaidrotu vai pareizo daudzumu atnesis.

 

Zaļenieku pārtikas biedrības valde uz pirmo sēdi sanāk 14.09.1892. Lai nodrošinātu zemniekus ar pārtiku, nolemj atvērt pārtikas biedrības veikalu. Tas īstenojas 18.11.1892. Veikals tiek atvērts bijušajā magazines ēkā.

  

Zaļās muižas biedrības nama būve sākas 1893.gada aprīlī un tiek pabeigta 31.07.1894. Svinību goda viesi: Jelgavas Latviešu biedrības priekšnieks J. Čakste, advokāts A. Stērste, arhitekts K. Pēkšēns, kurš projektējis šo ēku, un Jānis Pliekšāns (Jānis Rainis)

BIEDRĪBAS Zaļeniekos

 

     1.      Dziedāšanas biedrība 17.01.1871.ar līdzdalību 1873.g. I Dziesmu svētkos

2.      Zaļās muižas Sadraudzības biedrība, dibināta 1878.gadā

3.      Krājaizdevu sabiedrība, dib.1882.g.

4.      Savstarpējās uguns apdrošināšanas biedrība, dib.1889.gadā.

5.      Patērētāju biedrība „Konzums”, dib. 1893.gadā.

6.      Izglītības biedrība, dib. 1920.gadā.

7.      Piensaimniecības biedrība „Ražotājs”, dib. 1923.gadā.

8.      Elektriskās strāvas biedrība „Spuldze”, dib. 1931.gadā.

9.      Dārzkopības pārraudzības biedrība, dib. 1931.gadā.

10.  Biškopības biedrība „Spiets”, dib. 1931.gadā.

11.  Zaļenieku – Abgunstes mājturības biedrība, dib. 1931.gadā.

12.  Valsts ģimnāzijas abiturientu biedrība, dib. 1932.gadā.

13.  Mājturības biedrība, dib. 1933.gadā.

 

 

1919.gada novembrī, bermontieši atkāpjoties, nodedzina biedrības namu.

 

Biedrības organizēja zaļumballes, lai līdzekļus izlietotu 1919.gada novembrī uzspridzinātā biedrību nama atjaunošanai

 

 

KONZUMA ATKLĀŠANAS HIMNA

Tevi mēs lūdzam, Kungs mūsu Dievs –

Lūgšana sirsnīga plūst mums iz sirds.

Svētību savu šim namam dod

Visi lai gaismu un prieku šeit rod.

Gadus vēl ilgus mums kopā būt.

 

Darbu mums veicot, biji tu klāt.

Paliec ar turpmāk šai namā labprāt.

Dēsti mums sirdīs visu, kas daiļš,

Dzimtenes mīlību, sirds skaidrību,

Rosību darbā, vienprātību!

                                                Autore: Erna Raita